Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Ļaudona atrodas gleznainās Aiviekstes krastos un pirmo reizi rakstos minēta 1274. gadā. Arī Pareizticībai te ir sena vēsture. Kad 1846. gadā šeit ieradās priesteris Dāvids Balodis, drīz vien izveidojās kupla pareizticīgo draudze. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš ļaudīm teicis runu: «Uzklausiet, mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo; kas tagad palika nepļauts, tas izbirs, un izbirušos graudus ērgļi aprīs.» Tēvs Dāvids Balodis Ļaudonā kalpojis 18 gadus. Jāteic, ka viņam bija tik liela ietekme pareizticības sludināšanā (vietējie zemnieki tāpat kā viņš pareizticībā meklēja glābiņu no muižnieku un luterāņu mācītāju spaidiem), ka jau pirmajā gadā (līdz 1847. g. 1. janvārim) viņš svaidīja par pareizticīgiem 2057 latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes). Pavisam viņš pievienoja pareizticībai 7322 latviešus. Divu gadu laikā šajā Vidzemes pusē izveidojās 7 draudzes: Ļaudonā, Saikavā, Odzienā, Kalsnavā, Mārcienā, Sausnējā un Lazdonā.

Ļaudonas mūra baznīca celta un iesvētīta 1863. gadā. Vēlāk no Ļaudonas draudzes atdalījās Saikavas draudze, bet daļa Ļaudonas draudzes locekļu pievienojušies Raksalas draudzei. Ap 1935. gadu Ļaudonas draudzē bija 2840 Ļaudonas, Mētrienas un Sāvienas pagastu pareizticīgie.  Vēl tagad Ļaudonas dievnamā var redzēt no pirmsākumiem saglabāto Tihvinas Dievmātes ikonu, kas kara gados iznesta no degošās baznīcas un padomju laikos glabāta mājās pie ticīgajiem, lai pēc tam atkal būtu baznīcā.

Ļaudoniete Zinaīda Zenta Mikānova atceras, ka Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā te bijusi ļoti spēcīga draudze, arī viņa no mazotnes gājusi uz dievkalpojumiem pagasta baznīcā. Baznīca svētdienās vienmēr bijusi pilna. Zinaīdas mamma dziedājusi baznīcas korī. “Kā priesteri te kalpojuši: Kaufmans, Nasans un divi Mihailovi, “stāsta Zinaīda. “Pēdējais tēvs Mihailovs bija vienīgais, kurš skolā mācīja bērnus pareizticībā, viņš nomira 33 gadu vecumā – gāja pie cilvēkiem pat ar temperatūru.”

Daudzi palika uzticīgi Pareizticībai arī padomju gados, lai gan tas visbiežāk netika atklāti pieminēts. Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta ugunsgrēkā. Baznīcai koka daļas bija izdegušas, palika vieni vienīgi mūri. Padomju gados šie mūri ilgstoši stāvēja pamesti, līdz vienulaik izdomājuši, ka te varētu izbūvēt bibliotēku. Strādnieki nozāģējuši krustu, izlauzuši altāra velvi un uzlikuši apšaubāmas kvalitātes jumtu…

Jāzeps Mikānovs sācis vākt līdzekļus baznīcas restaurācijai nepieciešamajiem materiāliem. Ziedotāji bijuši visi apkārtējie iedzīvotāji 20 km rādiusā ap Ļaudonu, tostarp luterāņi un katoļi, kuriem apsolīts noturēt dievkalpojumus atjaunotajā baznīcā, jo viņiem sava dievnama joprojām Ļaudonā nav. Luterāņiem te agrāk bijusi ļoti skaista baznīca, bet vācieši to uzspridzināja.

Dievnama atjaunošanas darbi sākās 1989. gada 11. oktobrī. Vispirms tika sagādāti materiāli, pēc  gada ievilka elektrību, bet 1991. gada 14. oktobrī no Lazdonas pareizticīgās baznīcas tika atvestas ikonas. 1991. gada 8. maijā, kā stāsta Jāzeps Mikānovs, Reliģisko lietu departamenta vadītājs A. Kublinskis apstiprināja konfesionālo piederību visām trim draudzēm. Pareizticīgo draudzes dokumentāciju jau 1990. gadā bija sācis kārtot virspriesteris Jānis Ābels.  Jāzeps Mikānovs virpoja koka daļas altārim, meistaroja altāra krustus, figūras un citus sakrālos priekšmetus, centies pat atjaunot ikonas. Virspriesteris Jānis Ābels pats savām rokām no 2 cm bieza nerūsējošā skārda izgriezis krustu. Visbeidzot ar visu vietējo strādnieku pūlēm jau pusotra gada laikā baznīca bija atjaunota. 1993. gada aprīlī dievnams tika iesvētīts un atsākās pirmie dievkalpojumi – katrai draudzei savā noteiktā laikā, vienai otru netraucējot: katoļiem un pareizticīgajiem vienreiz mēnesī, luterāņiem divas reizes. Esot notikuši pat ekumēniskie dievkalpojumi, kad piedalījušies arī baptisti (baznīcas ārdurvis, starp citu, ir kāda baptista roku darbs). Tagad Ļaudonas baznīca kļuvusi slavena tālu aiz Latvijas robežām, jo tas ir retums, ka vienā dievnamā sadzīvo un viena otru atbalsta trīs dažādas konfesijas.

Kad virspriesteris Jānis Ābels aizgāja pensijā, te atnāca kalpot tēvs Grigorijs Šiņkarjuka. Jāzeps Mikānovs teic, ka viņš bija ļoti labs priesteris, taču vietējie gribējuši latvieti. Tā drīz vien 1995. gadā uz Ļaudonu tika norīkots tēvs Elizbārs Trizna. Viņš no Rīgas atvedis daudzcietušu Golgātas krustu. Tagad šis svētums salabots un kalpo baznīcā. Tagad draudzes vecākā pienākumus no Jāzepa Mikānova pakāpeniski pārņem gados jaunākais Juris Daranda, kurš arī piekalpo tēvam Elizbāram.